Protams, jaunākais nodokļu administrācijas paziņojums nebija nekāds pārsteigums — par šādām izmaiņām publiskajā telpā runāja jau vismaz pusgadu iepriekš. Tomēr sajūta ir tāda pati: atkal tiek nospiesta “pauze” uz brīvāka un pieejamāka tirgus attīstību.

Runa ir par gaidāmajām izmaiņām no 2026. gada, kas paredz stingrāku kontroli un papildus nodokļu slogu sūtījumiem no trešajām valstīm: https://www.vid.gov.lv/lv/izmainas-no-2026-gada-1-julija-un-1-novembra

Uzreiz gribu pateikt — man nav nekādu ilūziju par Ķīnas valsts politiku, tās ražošanas principiem vai tirgus iekarošanas stratēģijām. Ir labi zināms, ka Ķīna gadiem ilgi subsidē eksportu uz Eiropu, valstiskā līmenī stimulē savu ražotāju izplešanos un konsekventi izmanto agresīvu ekonomisko ietekmi globālajā tirgū. Tāpat nav noslēpums, ka daļa ķīniešu produkcijas ir lēta, nekvalitatīva un īslaicīga prece, kas bieži vien neatbilst ilgtermiņa kvalitātes standartiem.

Nevar ignorēt arī jautājumus par darba apstākļiem, lēto darbaspēku un citiem ētiskiem aspektiem. Tomēr vienlaikus jāatzīst arī otra realitātes puse — tieši Ķīnā tiek saražots milzīgs apjoms kvalitatīvu preču, tehnoloģiju un iekārtu, kuras izmanto praktiski visi lielākie Eiropas un Amerikas zīmoli. Daudzi no tiem savus produktus ražo tieši tur, pēc tam Eiropā veicot minimālu montāžu vai komplektāciju, lai iegūtu tiesības produktu marķēt kā “ražotu Eiropā”.

Patīk tas mums vai nepatīk, ķīnieši ir iemācījušies ražot ātrāk, lētāk un lielākos apjomos nekā lielākā daļa pasaules. Un patērētāji balso ar savu maciņu — viņi izvēlas cenu un pieejamību.

Taču šoreiz vairāk gribu runāt nevis par Ķīnu, bet gan par mūsu pašu tirgus politiku. Par principu, kurā valsts vai Eiropas Savienība faktiski legalizētā veidā pasaka patērētājam: “Tu maksāsi vairāk.” Tas tiek pasniegts zem skaistiem lozungiem par kvalitātes kontroli, drošību un tirgus sakārtošanu, taču praksē reti tiek paskaidrots, kā tieši šī kvalitāte tiks nodrošināta.

Manuprāt, reāla kvalitātes uzlabošanas plāna nav. Ir tikai mehānisms, kā iekasēt vairāk nodokļu un nodevu. Rezultātā patērētājs turpinās iegādāties tās pašas preces — arī nekvalitatīvās — tikai par augstāku cenu. Atšķirība būs vien tā, ka starp pircēju un preci tagad atradīsies vēl lielāks nodokļu slogs.

Un šī papildus nauda, visticamāk, nevis uzlabos tirgus kvalitāti vai patērētāja aizsardzību, bet vienkārši ieplūdīs jau tā pārslogotajos budžetos, lai segtu politisku kļūdu un neefektīvu lēmumu sekas.

Manuprāt, ķīniešu interneta veikalu popularitāte Eiropā nav nejaušība. Tā ir reakcija uz gadiem ilgušu pārcenotu “brendu” dominanci, kur cena sen vairs neatbilst kvalitātei. Cilvēki ir noguruši maksāt premium cenu par produktu, kas objektīvi neatšķiras no daudz lētākas alternatīvas.

Savukārt mūsu valdības un institūcijas arvien vairāk cenšas uzturēt sistēmu, kurā patērētājam tiek uzspiests pienākums pirkt dārgāk — nevis tāpēc, ka produkts būtu labāks, bet tāpēc, lai turpinātu uzturēt smagnēju birokrātisko aparātu, pieaugošu nodokļu slogu un veselu virkni struktūru, kas pašas par sevi nerada reālu pievienoto vērtību.

Un tieši tas, manuprāt, ir galvenais jautājums — nevis par to, vai Ķīna ir “laba” vai “slikta”, bet gan par to, cik ilgi Eiropas patērētājs būs gatavs samierināties ar sistēmu, kurā viņam vienkārši tiek atņemta izvēles brīvība.