Pēc šī strīdīgā virsraksta var arī mazliet paskaidrot 🙂
Pēdējos gados ne reizi vien esmu sadūries ar naratīvu, kad tautietis, vai biežāk, tautiete, kādā brīdī izsaucas: “esmu vērts(~a) vairāk” vai “man pienākas vairāk”. Un šajā brīdī man gribas pacelt roku un teikt: nerunā muļķības. Bet sabiedrībā skaitās, ka nav smuki “aplauzt” cilvēkus…
Šajā vietā der arī mazliet vairāk paskaidrot. Kas ir svarīgi – jāsaprot kādā kontekstā tas sākotnējais izsauciens ir domāts. Jo jebkura valoda ir nepilnīga – valoda faktiski ir domu pietuvinājums, tāpat kā trijstūris, kas uzzīmēts uz tāfeles, ir pietuvinājums ideālajam, matemātiskajam trijstūrim, kas dabā nemaz nepastāv.
Ja šajā gadījumā doma ir saistīta ar ideju, ka “es spēju vairāk”, vai “es varu iemācīties vairāk” vai “es varu kļūt par labāku sevis versiju”, tad neko. Tad viss pareizi – tu tiešām kādā brīdī būsi vērts(~a) vairāk. Un tev pienāksies vairāk vai savādāk. Jo tas nozīmē uzņemties atbildību uz sevi, evolucionēt, attīstīties, izveidot savu citu realitāti. Nav nekas iebilstams – karogs rokās un uz priekšu! Ja nu vienīgi tāda sīka nianse, ka tiecoties nākotnē liela daļa cilvēku to dara uz tagadnes rēķina un nav šeit un tagad. Bet ne par to šoreiz ir šis stāsts.
Vairāk es te domāju gadījumu, kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam tiešām pienākas labāka apkārtne (dzīvoklis, mašīna, šampānieša vanna), labākas attiecības (mīlošāks, atbalstošāks, darošāks-kā-man-labāk-patīk-partneris) un labāka karjera. Un šajā brīdī, pretēji visiem modernās sabiedrības naratīviem, man jāsaka: “Piedod, draugs, tev nekas no tā nepienākas!!!“
Kāpēc? Iemesls ir elementārs. Nemācēšu to izanalizēt no Freida, Junga vai Šteinera teoriju viedokļa. Bet pēdējos gadu desmitos ir attīstījusies tāda lieta, kā neirozinātne, epiģenētika un kvantu lauka teorija. Un patiešām interesantais punkts, kur šīs lietas diezgan labi savstarpēji saprotas ir tas, ka faktiski mēs paši radām savu realitāti. Šajā punktā dzīvē realizējas tā saucamais kvantu novērotāja efekts – fiziskā realitāte, to novērojot, uzvedas citādāk, kā brīžos, kad neviens to nenovēro. Daži mūsdienu zinātnieki, domātāji un grāmatu autori pat uzskata, ka brīžos, kad fizisko realitāti neviens nenovēro, tā nemaz nepastāv – tā atrodas potenciāla jeb viļņa stāvoklī. Un tikai tad, kad parādās novērotājs – apziņa, tā kolapsē par matēriju. To sauc par kvantu notikumu, tajā rodas tās realitātes, ko ar savu kātesamību radījusi novērotāja apziņa.
Ko tas nozīmē dziļākā izpratnē? To, ka tava (mana) pašreizējā personība ir radījusi šo pašreizējo realitāti. Šai konkrētajai personībai “pieder” šī konkrētā realitāte – šis dzīvoklis, māja (vai to neesamība), mašīna (vai nemašīna), attiecības vai to trūkums. Un tikai tad, kad būs izdarīts iekšējs darbs, parādīsies iespēja šai realitātei nomainīties. Ir jākļūst par citu personu, lai varētu pretendēt uz citu realitāti. Diemžēl, cita ceļa nav. Un šeit sākas vislielākās grūtības. Jo pirmkārt, būs jāiegulda ievērojams darbs. Pašreizējā personība ir radījusi pašreizējo realitāti. Lai radītos jauna realitāte, jāmainās personībai. Otrkārt, būtu labi saprast, uz kuru pusi tad jāmainās. Un te rodas lielas grūtības, jo neviens tā īsti nezina, kurš ceļš ir nosacīti pareizākais, veiksmīgākais un “kā ir jābūt”. Kur galā mūs gaida šampānietis un šokolāde.
Un visbeidzot – ja mēs paši radām savu realitāti, ir praktiski bezjēdzīgi strīdēties ar cilvēkiem mums apkārt. Ar partneriem, kolēģiem, bērniem. Uzspiest savu redzējumu. Pieprasīt noteikta veida attieksmi. Jo ja tu tiešām gribi mainīt realitāti, jāmainās paša personībai. Un ja es visos šajos cilvēkos redzu tādas pašas personības meklējumā, kā es pats, nav tāda brīža, kad es varu teikt, ka mana pieredze ir svarīgāka par viņu pieredzi. Kaut kā tā…