Mūsu Rietumu civilizācijai tiešām jāatrod veids, kā novērtēt informācijas būtiskuma pakāpi. Uz galda stāv projekta laika grafiks ar tieši 8969 rindiņām tajā. Nu nopietni? Tiešām? Vai tiešām visa šī informācija ir vajadzīga, precīza, mērķēta, kalpo paredzētajiem mērķiem? Laika grafiki, piemēram, būvprojektos, mainās. Ļoti bieži reizi mēnesī – kad notiek projektēšanas sanāksme vai būvsapulce, plānošana. Jebkas. Ja būvprojekts ilgst 2 gadus (pietiekami reāla iespēja), tad kādam jātur aktualizētas 215256 rindiņas. Ir cilvēks, kurš ir šīs rindiņas ļoti rūpīgi bakstījis iekšā, norādot tādus tekstus, kā “Quarterly Report #3 Drafting”, “Review of applicable regulations” un “Identification of Utilities Constraints”. Katrai aktivitātei priekšgājējs un sekotājs, katrai kalendārs un kaut kādas citas detaļas. Un tad ir kāds inženieris, kas to visu lasa un kāds pasūtītājs, kurš arī mēģina par šo visu tikt skaidrībā. Un tad nāk kāda valsts kontrolējošā iestāde, kas arī grib par šo visu zināt, salīdzināt dažādu mēnešu dažādus grafikus un aizrādīt, ka kaut kas nav pareizi aizpildīts.
Nopietni????
Vai tiešām mēs nebakstām ar pirkstu debesīs? Cilvēka prāta iespējas, protams, ir teju neierobežotas. Var apgūt tehnikas, kā no galvas iemācīties dzejoļus, grāmatas un traktātus. Bet man jautājums – cik tas ŠAJĀ GADĪJUMĀ ir lietderīgi. Ja vēl par dzejoli vai daiļdarbu es varu atrast pamatojumu kāpēc to vajadzētu bāzt galvā, tad 215256-šām projekta realizācijas rindiņām nu nekādīgi.
Mēs slimojam ar akūtu un hronisku nespēju noteikt informācijas nepieciešamību un uzkrājamās informācijas apjomu. Aptuveni līdz 1900. gadam cilvēces uzkrātās informācijas divkāršošanās laiks bija ~~ 100 gadi. Pēc Otrā pasaules kara tie bija jau aptuveni 25 gadi. Kopš 2010. gada tiek rēķināts, ka tie ir 1-2 gadi, bet nu jau dažos avotos raksta, ka pašlaik runa ir jau par mēnešiem. Protams, jēdziens “informācija” šeit tiek traktēts visai plaši, nav definēts viennozīmīgi. Bet tendence ir redzama.
Ap šo brīdi uzkrāts ~~ 150-200 zettabaitu (ZB (cik zīmīgs apzīmējums!)) digitālās informācijas. 1 ZB = miljards terabaitu. Pasaulē kopā ir aptuveni simti miljardu TB datu. Dažādos pētījumos pieņem, ka 10-20% no tiem tiek lietoti aktīvi un regulāri, 50-70% tiek izmantoti reti, bet 20-40% ir potenciāli nevajadzīgi. Dažās organizācijās līdz 80–90% failu nav atvērti mēnešiem vai gadiem. Daži informācijas teorētiķi un arhivisti apraksta procesu līdzīgi termodinamikai.
Civilizācija nepārtraukti rada:
- vairāk bitu,
- vairāk kopiju,
- vairāk versiju,
- vairāk trokšņa.
Un filtrēšanas izmaksas kļūst svarīgākas nekā glabāšanas izmaksas.
Tas noved pie paradoksa:
- glabāt kļūst lēti,
- atrast vērtīgo kļūst dārgi.
Jautājums – vai tiešām šī informācija ir labākais, ar ko mēs varam piepildīt cilvēka smadzenes? Varbūt tomēr pieredzes? Emocijas? Sapratne? Vai tas nav pievilcīgāks virziens, kurā attīstīties? Vai civilizācijas un cilvēka attīstības galvenais virziens būtu uzkrāt lielu daudzumu dažādas statusu informācijas par visu apkārt? Es atļaušos to apšaubīt. Kaut kur mēs esam “nokāpuši garām laivai”…